Visi, kas ierodoties kādā metropolē, apmeklēt lielākos muzejus, vienmēr apjūsmo muzeju veikalus. Es uzdrošinos teikt, ka visi. Es arī. Bet neesmu dzirdējusi šādus vārds par teātru un operu veikaliem. Varbūt es vienkārši neapgrozos tādu teātru mākslas cienītāju lokā. Katrā gadījumā muzeju veikals (pasaulē) ir daļa no to vizītkartes. Paklusēšu par to, kas notiek Rīgā. Uz tiem ir vērts iet dēļ īpaši izmeklētām grāmatām un suvenīriem. Atzīstu, ka tas ir šauram interesentu lokam, tik pat šauram kā pats muzejs.
Bet šis garais ievads ir tādēļ, ka vēlos uzrakstīt par teātra veikalu – Latvijas Nacionālā Teātra bodīti. Un tik garš ievads tādēļ, ka uzskatu, ka tā ir patiešām laba lieta zīmola veidošanai. Un kā jau var naujaust man ir liela sāpe par sakarīgu muzeja veikalu neesamību Rīgā. Lai nu kā, ar prieku atsaucos UldaZ uzaicinājumam un apskatiju šo vietu.
Frančeskas Kirkes dizains un bodītes sortiments ir ļoti iederīgs teātra koptēlā, bet tas diemžēl to nepasargā no jebkurai tirdzniecības vietai piederīgām problēmām. Galvenais jautājums ir kā piesaistīt pēc iespējas vairāk garāmgājējus? Arī šeit tā ir liela problēma. Bodīte atrodas pa ceļam uz kafejnīcu, kas nezibēgami lielākajai daļai apmeklētāju ir primārais gala mērķis. Nu piekrītiet, ka bufete un programmiņa ir divas svarīgākās lietas teātra apmeklējumā, bez pašas izrādes. Un šo primāro uzdevumu risinot, pirmais jautājums ir kādu mesidžu pauž veikals?
Atklāti sakot teātra bodīte manuprāt nedaudz maldina apmeklētājus ar izrāžu kostīmiem, kas atrodas pie ieejas un iekšā pie sienām. Var nodomāt, ka tā ir izstāde un ir taču jāskrien uz bufeti kāmēr izrāde nav sākusies. Kādas vēl izstādes.
Un otra lieta ir atturīgā un formālā izkārtne “Teātra bodīte”, kas īstenībā ir nevis veikala cienīga izkārtne, bet gan neuzkrītoša plāksnīte. Tāda pati kāda atrodas pie WC. Piedodiet. Nepārprotiet, es neuzskatu, ka tai jābūt kliedzošai neona izkārtnei. Nē. Vienkārši (bet lielākoties tas nemaz nav vienkārši) šo vietu vajadzētu veidot kā izteismīgu “saliņu”, kārdinošu “piparkūku namiņu”. Pašlaik tā ir “aliņa”, kur vairumam cilvēku ir bail ielīst. Labā ziņa ir tā, ka šī vieta ir gaiša un piesaista ar to, ka ir gaišāka un siltāka par foaje.
Lai nu kā, komplimenti teātrim, ka kaut kas tāds ir tapis un novēlu kaut aizvien vairāk cilvēki par šādu vietu uzzinātu. Zināšanai – bodīte tiek atvērta katru dienu, kad ir izrāde, vienu stundu pirms tās (tas ir ap 18:00). Un sekojiet teātrim twitter.com/@teatris un www.teatris.lv.
Baac, man nebija ne jausmas ka Nacionalaja ir shitada bodite. Pirmkart, malachi. Gan vinji, ka uztaisija, gan Tu, ka uzrakstiji. Otrkart, tiesam, vajag padomat par to, lai cilveki tiesam gribetu tur ieskriet pa vidu kuukai un teatra izradei.
ooo paldies par šo – būs jāiegriežas.. a tur var tikt arī laikos, kad nav izrādes? jo diemžēl Nacionālā repertuārs nav manam zobam…
Bodīte tiek atvērta stundu pirms izrādes. Kas laikam ir katru dienu 18:00.
reizēm Nacionālajam visas visas biļetes maksā 3 Ls, tad var skatīties labu izrādi pat pirmā balkona pirmajā rindā pa lēto
Hmm labais! Cik eju uz teatri, tik so bodite neesmu manijusi…!
Paldies!
Man ļoti patīk šī bodīte, tur nopirktais binoklītis un vēdeklītis noder lieliski. Un salīdzinot ar Dailes teātra suvenīru pārdošanu ir lielisks -gaumīgi suvenīri un jauka atmosfēra. principā iesaku visiem
hmm, mani gan tās bildes piesaistija. laikam dokumenteeji ar analogu? tajās ir kautkada īpašas noskaņas piegarša